Labāk nekā varēja cerēt. Intervija ar Daini Grūbi

    Santa Raita //Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai «Visi bērni izaug lieli un vairs nemāk lidot, izņemot Pīteru Penu. Un tā būs vienmēr,» pārl...

    Santa Raita //Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

    «Visi bērni izaug lieli un vairs nemāk lidot, izņemot Pīteru Penu. Un tā būs vienmēr,» pārliecināts ir Dailes teātra aktieris Dainis Grūbe. Viņš spēlē titullomu Džeimsa Metjū Berija stāstā par mazo zēnu Pīteru Penu, ko Dailes teātrī iestudējusi režisore Laura Groza-Ķibere. Dramatizējuma un tulkojuma autore – Evita Mamaja. Pirmizrāde jau svētdien.

    1. un 2. septembrī pulksten 16 Dailes teātrī jau piekto gadu pēc kārtas notiks tradicionālais skolas sākuma pasākums, un šoreiz tam dots nosaukums Nosvini skolas sākumu Dailes teātrī kopā ar Pīteru Penu, Vendiju, kapteini Āķi un citiem Nekurnekadzemes varoņiem!. Savukārt 1. septembrī ap pulksten 17 notiks arī Dailes teātra izsludinātā fotokonkursa Ceļojums uz Nekurnekadzemi uzvarētāju apbalvošana.

    Negrib izaugt liels

    Draiskulīgais zēns Pīters Pens (Dainis Grūbe), kurš negrib izaugt liels, toties māk lidot, ne no kā nebaidās. Naktīs viņš apciemo Dārlingu ģimenes bērnus, lai klausītos Vendijas māmiņas (Indra Briķe) vakara pasakas. Arī Vendija (Ilze Ķuzule-Skrastiņa) zina daudz pasaku, tāpēc Pīters grib, lai viņa dodas tam līdzi uz Nekurnekadzemi un kļūst par māmiņu visiem pazaudētajiem puikām. Un tad tik sākas piedzīvojumi, jo Nekurnekadzeme, kurai nav ne gala, ne malas, ir brīnumu un pasakainu radījumu pilna! Bet tur draud arī briesmas un ir jāizcīna īstas kaujas ar briesmīgajiem pirātiem un viņu šausminošo vadoni kapteini Džesperu Āķi (Gints Grāvelis).

    Pīters Pens ir režisores Lauras Grozas-Ķiberes otrā izrāde bērniem uz Dailes teātra lielās skatuves – pirmā bija Vārnu ielas republika ar pirmizrādi 2011. gada pavasarī. «Es negribētu teikt, ka Pīters Pens ir izrāde tikai bērniem – tā noteikti patiks dažādu paaudžu skatītājiem,» domā Dainis Grūbe. Viņš uzskata, ka laba bērnu izrāde ir tāda, kurā ir interesanti arī vecākiem. «Ir svarīgi, lai ir kādas lietas, par ko var pasmieties tikai vecāki, un lai bērni nesaprot, kāpēc mammas un tēti smejas. Un mūsu izrādē tādas odziņas būs,» stāsta galvenās lomas atveidotājs. Viņš atklāj arī, ka izrāde būs ļoti krāšņa, muzikāla, neparasti dinamiska, ar «ārprātā daudz cirka elementiem». «Tur tiešām būs ko redzēt gan maziem, gan lieliem. Un es domāju, ka bērniem visu laiku būs: vow! vow! vow!» Par to rūpējas arī māksliniece Ilze Vītoliņa, kura Pīteram Penam, viņa draugiem un arī briesmīgajiem pirātiem sašuvusi krāsaini košus kostīmus, mūziķis Kārlis Auzāns uzrakstījis oriģinālmūziku, dejas iestudējusi horeogrāfe Liene Grava, bet brīnumaino Nekurnekadzemi uzbūvējis Aigars Ozoliņš.

    Ļoti apzinīgs tēvs

    Atceroties sevi Pītera Pena vecumā (viņam ir deviņi gadi), Dainis Grūbe atzīst, ka saskata zināmas līdzības: «Paklausīgs nebiju nemaz. Es pilnīgi noteikti nebiju paraugbērns. Jā, es biju pīters burtiskā nozīmē – es arī gribēju lidot un kopā ar pagalma bērniem tā arī darījām. Mēs skrējām, dauzījāmies, apzīmējām jaunceltņu betona blokus, spēlējām kazakus razboiņikus, bijām tarzāni un lēcām no šķūnīšu un garāžu jumtiem. Protams! Visi tā darīja,» aktieris labprāt pakavējas bērnu dienu atmiņās un atklāj, ka jau deviņu desmit gadu vecumā pirmoreiz bēdzis no policijas. «Kopā ar diviem draugiem apzīmējām jaunceltnē blokus un, tā kā pirmajā dienā mūs neviens nepieķēra, nākamajā gājām atkal. Knapi bijām iesākuši, kā sadzirdējām policijas sirēnas. Bet – mēs aizbēgām. Protams! Tad fiksi pa mājām, pārģērbāmies un atkal gājām ārā citas palaidnības darīt.»

    Dainis Grūbe neatceras, ka būtu domājis kā Pīters Pens – ka negrib izaugt liels, ka negrib iet skolā, ka negrib strādāt, bet visu mūžu palikt Nekurnekadzemē. «Es esmu laimīgs, ka esmu izaudzis,» aktieris pasmaida un atzīstas, ka patiesībā viņš ir izaudzis tikai pavisam nesen. «Godīgi sakot, tas notika diezgan vēlu – divdesmit septiņu gadu vecumā, ar meitiņas Reinas ienākšanu ģimenē. Lai arī neapzināts, tomēr kaut kāds klikšķis tas bija: pēkšņi sapratu, ka vairs neesmu viens, ka mēs ar Mariju vairs neesam pat divi, bet jau trīs. Jā, tas, ka kļuvu par tēvu, mani nolika pie vietas, un ar mani tas notika diezgan nopietni – es esmu ļoti apzinīgs tēvs, un man patīk tādam būt,» atklāts ir trīsgadnieces Reinas un nepilnus piecus mēnešus mazās Maijas tētis. Viņš turpina: «Man patīk pēc mēģinājumiem, pēc izrādēm iet mājās un būt ar ģimeni. Man patīk nolikt bērnu gulēt. Man patīk aizvest bērnu uz bērnudārzu. Man patīk bērnam stāstīt pasakas un dziedāt miega dziesmiņas.»

    Lai nebūtu vilšanās

    Aktiera vecākā meitiņa Reina noteikti tiks vesta uz Pīteru Penu. «Jau kādu laiku viņu sagatavoju: stāstu, ka tas viss, kas būs uz skatuves, ir pa jokam – lai viņai nebūtu vilšanās. Katru vakaru eju cauri visam materiālam un skaidroju, kas un kāpēc tur notiek. Domāju, viņa būs ļoti sagatavota šai izrādei, un, ja kaut ko aizmirsīšu, viņa man varēs pateikt priekšā,» smaidot stāsta Dainis Grūbe.

    Lūgts atklāt, kādas vēl pasakas viņa vecākajai meitai šobrīd ir aktuālas, aktieris atteic, ka tas ir Vinnijs Pūks, kurš māca manieres, un Sarkangalvīte. «Pasakas es viņai nevis lasu no grāmatas, bet stāstu, pieejot diezgan radoši. Piemēram, mēģinot iemācīt, ka ar citiem bērniem vajag dalīties, stāstu, ka Sarkangalvīte, ejot cauri mežam, satiek visādus dzīvniekus, arī zēnus un meitenes, un viņa ar visiem padalās – visiem dod saldumus un mammas ceptos pīrādziņus. Kad viņa prasa pastāstīt par Sarkangalvīti, mēs abi vienojamies, cik liels būs mežs, ko Sarkangalvīte nesīs vecmāmiņai – nu jau mēs to runājam kopā un katrreiz citā versijā,» mīļi stāsta Reinas tētis un tā vien šķiet, ka par savu ģimeni un meitiņām viņš būtu gatavs runāt stundām ilgi.

    Jāturas uz zemes

    Vēl tikai gatavojoties šīs sezonas pirmā jauniestudējuma pirmizrādei, Dainis Grūbe atsauc atmiņā aizvadīto sezonu, kas aktierim bijusi ne vien grūta, bet arī ļoti veiksmīga, un ko atzinīgi novērtējuši ne vien teātra skatītāji, bet arī šīs mākslas profesionāļi – par lomām izrādēs M. Butterfly (Song Lilinga) un Izraidītie (Bens) viņš nominēts Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Gada aktieris. «Kad tikko uzzināju par nomināciju, nespēju tam noticēt,» aktieris atzīstas, sakot, ka divas dienas no prieka lidinājies, bet tad pats sev pateicis, ka ir jāpiezemējas un jāturas uz zemes. «Jā, sezonas sākums man bija smags, jo M. Butterfly un Izraidītie ir divas krasi atšķirīgas izrādes. Taču sezonas beigas bija vieglākas, grafiks bija brīvāks un man bija laiks gan atpūsties, gan kārtīgi gatavoties šīm divām izrādēm. Piemēram, Izraidītajiem sāku gatavoties jau vienpadsmitos no rīta, tā beidzas pusdivpadsmitos naktī, kas nozīmē, ka esmu tur iekšā divpadsmit stundas. Savukārt M. Butterfly sāku gatavoties jau iepriekšējā dienā – tai lomai ir jānobriest, emocionāli jāsariktējas, to nevar nospēlēt, atnākot uz teātri divas stundas pirms izrādes sākuma,» stāsta Dainis Grūbe un saka paldies Dievam, ka viņam ir šādi darbi. «Tikai šādas lomas spēlējot, pa īstam saprotu, kas šī ir par profesiju – ka tas ir smags darbs, un ka tas ir darbs, kas man ļoti patīk! Tikai ar šādiem materiāliem pa īstam saprotu, kas tas ir teātris, un kā to dara.»

    Sviedru un asaru vērts

    Dainis Grūbe atklāj, ka vislielākais gandarījums uz skatuves viņam ir spēlējot Song Lilingu. «Man tur ir teksts: «...un tā es biju paveicis savu darbu labāk, nekā es varēju cerēt». Izrādes jau gāja, līdz vienā dienā es pēkšņi sapratu: tas taču ir par mani, tā taču arī ir! Tajā brīdī sapratu, ka viss, kas bija, līdz M. Butterfly piedzima, bija tā vērts – to sviedru, to asaru. Asiņu, paldies Dievam, nebija, bet, ja būtu bijušas, arī tās būtu tā vērtas,» sapratis talantīgais aktieris. Viņš stāsta: ļoti daudz darba tika ieguldīts arī Izraidītajos, taču ar šo lomu neesot bijis tik smagi. «Jo tajos laikos es arī tāds varētu būt – es arī mierīgi varētu iekulties tādās ziepēs. Tādā ziņā šī loma bija vieglāka, bet pati izrāde ir fiziski smaga. Un Pīters Pens ir tuvu tam. Vismaz pagaidām, redzot, kā šī izrāde dzimst, un cik ļoti viss kolektīvs ir iekšā šai procesā, ir skaidrs, ka tā nevar neizdoties. Un, ja viss sanāks tieši tā, kā ir iecerējusi režisore, man patiešām ir sajūta, ka tā būs grandiozākā bērnu izrāde, kāda uz Latvijas teātru skatuvēm jebkad ir bijusi.»

    Pieteikties jaunumiem